Sniegi sniga āriņos, balti jāja karavīri
Tālu bija, nepazinu, vai nav mani bāleliņi
Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas melnajos debešos
Saka Dieva eņģelīši: „Nebūs miera šai zemē

Saule gaisu sajaukuse aizasprieda ozolā
Kungi karu sacēluši, sauca manus bāleliņ’s
Pār kalniņu vējiņš pūta, putas grieza ezerā
Bālenīt’s karā jāja, no akmeņa sirdi ņēma

Kur, māmiņ, tu sēdēji, karavīru lolodama?
Daugaviņas maliņā, dziļasaru pelcītī
Kad, dēliņ, tu atnāksi no kariņa atpakaļ?
Tad, māmiņa, es atnākšu, kad zaļos sētas mieti
Kad zaļos sētas mieti, kad sapuva akmentiņi
Tad, māmiņa, es atnākšu no kariņa atpakaļ

Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam?
Kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ’?
Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam?
Kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ’?